Jūnijā uz Latvijas Ārstu 10. kongresu ieradās arī  profesors JURIS LAZOVSKIS. Atlidoja no Kanādas. Zīmīgi, ka viņam visas šīs dienas bija ļoti aizpildītas, tik daudzi gribēja ar profesoru pārmīt kaut vārdu vai arī aprunāties dziļāk, nopietnāk. Un es saprotu, kāpēc. Ārsts būtībā ir ne tikai ārstētājs, bet noteikti arī  inteliģences paraugs un nesējs.

ANAMNĒZE • Dzimis Rīgā, strādā Kanādā. Reimatologs, Halifaksas universitātes profesors. • 1985. gadā ar izcilību beidzis Rīgas Medicīnas institūtu. Tad strādāja par ārstu Cesvainē un līdz 1990. gadam – Madonā. • Līdz 1997. gadam Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagadējās Rīgas Stradiņa universitātes) klīniskais ordinators un lektors iekšķīgajās slimībās. • Papildinājis zināšanas internajā medicīnā Mineapolē, specializējies reimatoloģijā Minesotas Universitātē Mineapolē. • Kopš 2003. gada reimatologs Jaunskotijā, Kanādā. • Latviešu ārstu un zobārstu apvienības valdes priekšsēdētājs kopš 2024. gada. • Ar Latviju joprojām saista radniecīgas un profesionālas saiknes. • Lepns par saviem vecākiem, kas iemācīja darba tikumu. Tēvs – Latvijā pazīstamais ārsts, medicīnas profesors ar plašām interesēm ne tikai medicīnā, bet arī valodniecībā, vēsturē, mākslā, Ilmārs Lazovskis, mamma – ginekoloģe Edīte Lazovska.

Man teica, ka jūs pa Rīgu pārvietojaties ar riteni…

– Jo man patīk! Es jau medicīnas studiju laikā sāku braukt ar riteni. Tagad riteni var uz ielas pieslēgt, ir speciālas ķēdes, bet toreiz nebija. Tad es to garderobē pakāru uz četriem pakaramajiem, un ritenis gaidīja mani no lekcijām. Tagad Rīgā ir arī mazāk bedru nekā tajā laikā, tātad kaut kas uzlabojas. Ir riteņu joslas. Kanādā autovadītājiem ir spēcīgs lobijs, un, tā kā tur ir tik daudz sastrēgumu, viņi atņem riteņbraucējiem joslas. Eiropā tādā ziņā ir labs piemērs, varam mācīties arī no Skandināvijas. Laimīgi nopirkām dzīvoklīti Rīgas centrā tieši blakus manas mammas dzīvoklim, un, lai no turienes tiktu līdz ATTA centram, kur notiek Ārstu kongress, man ar riteni vajadzīgas 15–20 minūtes. Un vēl izvēdini galvu, drusku pakusties. Bet, ja brauc ar tramvaju, tad stāvi, turies pie stangas, un tas tev prasa kādas 45 minūtes.

– Kā jūtaties kongresā, satiekoties ar Latvijas, Amerikas, Austrālijas, Vācijas, Norvēģijas, Dānijas, Anglijas ārstiem, saviem bijušajiem studiju biedriem?

– Mēs visi esam profesionāļi, katrs savā darbā, savā druvā, un sanākam kopā ik pēc četriem gadiem. Ne tik daudz, lai sakrātu veselu maisu ar jaunām zināšanām, ko ņemt līdzi un tad pielietot, bet – lai satiktos. Lai redzētu, ka mēs neesam vieni, ka mēs piederam tai lielajai ārstu saimei, Latvijas ārstu saimei. Un ziniet – ir tāds lepnums. Te visi ir kopā, te nav vieni augstie speciālisti, kas runā par lietām, kuras mēs ar saviem limitētajiem veselības aprūpes līdzekļiem knapi varam atļauties, varbūt tikai kādā specializētā centrā. Te nav arī vieni tie, kas dara to smago, grūto darbu, mēģinot pār veidot Latvijas ģimenes ārstu, primārās medicīnas sistēmu. Te visi ir kopā. Un gan tam speciālistam, kas ir šeit, rodas sajūta, ka viņš dara noderīgu darbu, jo tur sēž ģimenes ārsts un klausās, gan arī ģimenes ārstam ir sajūta, ka viņš ir uzklausīts. Tur, zālē, sēž pasaules klases kardiologs, un, klausoties viņu prezentācijas, ir sajūta, ka tu esi tur – tajā lielajā pasaules apritē –, kaut arī strādā Cesvainē vai kur citur par ģimenes ārstu. Man šķiet, ka tas ir lielākais ieguvums no kongresa, lielākais gandarījums.

– Intervējot ārstus, man bieži nācies uzklausīt atzīšanos, ka ārstiem šodien sabiedrības acīs vairs nav prestiža. Un vienmēr man rodas pretjautājums – kāpēc jūs tā domājat?

– Ārsti ir radoša profesija, un radošuma pazīme ir šaubas, neziņa, nepārliecinātība, pēkšņi aha! momenti un tad piepešais prieks. Ja mēs palasām slavenu cilvēku biogrāfijas, cik daudzi ir mēģinājuši iznīcināt savus darbus, viņiem ir šķitis, ka nav spējīgi. Rainis cīnījās ar mazvērtības kompleksu. Es cīnos ar mazvērtības kompleksu. Īpaši, atnākot desmito dienu pēc kārtas no darba mājās astoņos, deviņos, desmitos vakarā, un ir viens un tas pats – tie paši slimnieki, tās pašas sūdzības. Šķiet – nu cik ilgi šajā purvā var strādāt?! Bet, ja ievelc elpu, pienāk nedēļas nogale, paskaties atpakaļ vai izdari kaut kādu apkopojumu, sagatavo prezentāciju un redzi – vau, es aprūpēju tūkstoti reimatoīdā artrīta pacientu, kas ir ļoti daudz.

– Cik?!

– Man ir apmēram tūkstotis reimatoīdā artrīta pacientu – visi, kas dzīvo uz salas, kur atrodas mūsu province. Manā aprūpē ir vairāki simti psoriātiskā artrīta pacientu, cilvēki ar vaskulītiem, kristālu slimībām. Varbūt tā, ka pēkšņi pasaka vārdu tūkstotis, šķiet apžilbinoši: ak Dievs, par daudz! Bet, ja tu noorganizē, sakārto sistēmu, tad tas ir iespējams.

Ārstu kongresā izgaismojas arī nepilnības Latvijas veselības aprūpē, un viena no tām ir elektroniskās medicīnas dokumentācijas problēma. Tā patiesībā ir ārstu vardarbīgošana, kad jums ir jāpieņem pacients un jums nav pieejama informācija par viņu. Nelietderīgi tērējas ārsta laiks, viņam jādara kvalifikācijai neatbilstošas lietas – jāielogojas sistēmās un beigās jā saņem ekrāna paziņojums, ka E-veselība nav pieejama. Es atvainojos – tas ne tikai aizņem laiku, bet rada frustrāciju vai ne apmierinātību, tas ved pie depresijas. Tas ir depresīvi pats par sevi! Šī tēma arī tika pārrunāta kongresā, un es ceru, ka pie tās Latvijas valdība strādās, jo tā ir ārkārtīgi svarīga. Tas man atgādina to laiku, kad izzuda komunistiskā vara un Latvija kļuva brīva, bet cilvēki, kuriem bija vecie čekistu tīkli, no čekistiem kļuva par biznesmeņiem, un tie tīkli saglabājās. Viņi zināja, kā pieņemt labvēlīgus likumus, kādi likumi ir pieņemti, kā var rīkoties, lai saglabātu sev status quo, ko vienkāršie cilvēki nezināja.

Tagad ir zināma līdzība – informācija it kā ir pieejama, bet ārsti vienkārši netiek tai klāt. Nav tādā veidā pasniegta, lai tas noderētu ikdienas praksei. Man šķiet, ka pie tā ir ļoti akūti jāpiestrādā. Tas ārkārtīgi uzlabotu ārstēšanas efektivitāti un atvieglotu ārsta darbu. Ja man Kanādā nebūtu pieejama medicīniskā informācija tik vienkārši kā ir tagad pieejama manā provincē, es nevarētu ārstēt tik daudz pacientu. Ja pacients nodevis analīzes, veicis izmeklējumus, bijis pie cita valsts ārsta uz konsultāciju, to visu es redzu, un tas man palīdz veidot savu diagnozi.

 – Teicāt – province. Cik tā province ir liela?

– ASV ir štati, Kanādā ir provinces, un provincē, kurā dzīvoju, ir drusku vairāk par miljons iedzīvotājiem. Daļu laika strādāju Dalhauzija Universitātē, daļu laika privātpraksē. Bet tas vārds privātprakse ir pat drusku maldīgs, jo var šķist, ka pacients no savas kabatas man maksā. Tā nav. Province apmaksā jebkuru konsultāciju pie ārsta. Tā ka faktiski es skaitos provinces algots ārsts, jo province man maksā noteiktu summu.

(Pēkšņi pamanu, ka manam sarunas biedram no attāluma māj kāda kundze… Daktere Lazovska, profesora Jura Lazovska mamma, arī savos gados ir atnākusi uz Ārstu kongresu paklausīties, ko jaunie dakteri spēj, par ko priecājas un par ko uztraucas, kādas problēmas nodarbina viņu sirdis un prātus. «Varbūt jums jāpalīdz mammai tikt līdz mājām? Viņa tiks galā?» ieminos. – «Tiks, tiks. Viņa ir ļoti pašpietiekama persona. Tāda viņa mums ir, un tādus viņa mūs ar māsu ir izaudzinājusi – pašpietiekamus.»)

– Kā jūs pats jūtaties Kanādā?

– Mēs aizbraucām ar manu sievu Sintiju un diviem dēliem, tur mums piedzima divas meitas, un mūsu māja bija Latvija – Latvijas robeža beidzās ar mājas sienu. Aiz tās bija Kanāda. Es domāju, ka tas nav nekas neparasts. Kad Ārstu kongresa gaitā skatījāmies dokumentālo filmu par brāļiem profesoriem Zariņiem – par asinsvadu ķirurgu Kristapu Zariņu un ortopēdijas ķirurgu Bertramu Zariņu – kadrus no viņu bērnības Ņujorkā, tā māja Bruklinā bija viņu Latvija. Es domāju, ka mums bija līdzīgi. Skatoties filmu, varēja redzēt to gara intensitāti, kas tur valdīja. Tur bija klavierspēle, koris, viņi gāja pa trepēm augšā un lejā pie citām latviskām ģimenēm. Mijiedarbojoties ar to vidi, tika uzturēts latviskais gars, un šis latviskais gars arī palīdzēja rast dzīves jēgu. Dzīves jēga un apkārtējā sabiedrība ir ārkārtīgi nozīmīga veselībai. Tev ir vajadzīga ne tikai fiziskā, bet arī garīgā veselība. Garīgā veselība ir emocijas, vide, daba un atbalsta sistēma – viss kopā. Tā arī mēs izveidojām savu ģimeni, un tādi ir uzauguši vairums latviešu, lai kur viņi plašajā pasaulē būtu.

– Bet kāpēc tā nopūlēties ar latviskā gara uzturēšanu, ja tas viss ir tepat uz vietas?

– Jā, jā, kamdēļ mēs aizbraucām? Mana mamma mūs joprojām sauc par laimes meklētājiem. Man patīk – viņas tiešums ir kaut kas apbrīnojams! Mēs ar māsu sākumā bijām aizvainoti par veidu, kā mamma izsakās, bet tagad to akceptējam. Tur zināmā mērā ir taisnība. Jo, sabrūkot komunistiskajai sistēmai, man bija nojausma, ka medicīniskā aprūpe tik pēkšņi neuzlabosies, tik pēkšņi neuzlabosies arī mentalitāte, mēs neatgriezīsimies tur, kur bijām četrdesmitajā gadā, pirms mūs iekaroja. Un arī tās mūsu profesoru kompetences, kas noteica zināšanas, kas mums tika pa sniegtas tajos laikos, kad vēl bijām daļa no PSRS, nebija tādas, lai spētu praktizēt veidā, kas mums šķita augstāka līmeņa medicīna.

Kad 1989. gadā Pirmā vispasaules latviešu ārstu kongresa laikā Latvijā ieradās LĀZA (Latviešu ārstu un zobārstu apvienība, ko nodibināja trimdas ārsti 1947. gadā Vācijā) ar saviem ārzemju latviešiem, bija tāda sajūta, ka nolaidušies baltie gulbji – šitie zēni visu zina! Viņiem ir tādas zināšanas, tāda praktiskā pieeja medicīnisku problēmu risināšanai, ārstēšanai, viņiem ir izmeklējumi! Amerikas medicīna tajā laikā bija tas augstais stikla kalns. Mēs gribējām tur strādāt! Jo zinājām, ka dzīve ir tik īsa, cik ir, un mēs esam jauni, mēs gribam tur būt – tajā Mekā, pasaules augstākās medi cīnas iespēju zemē! Vienkārši – iemācīties lietas, kā viņi dara. Četratā – dakteris Atis Bārzdiņš, dakteris Uģis Gruntmanis, dakteris Gundars Katlaps un es –, pateicoties LĀZA biedres dakteres Ainas Galējas atbalstam (viņa samaksāja par mums eksāmenu maksu, lai mēs nokārtotu eksāmenu un tiktu rezidentūrā), pārcēlāmies uz ASV. Pēc rezidentūras beigām mums bija ideālistiska ilūzija, ka tagad būsim gudri un brauksim atpakaļ uz Latviju, un strādāsim, izmainīsim medicīnisko aprūpi Latvijā.

– Cik jums tad bija gadu?

– Kad sāku gatavoties eksāmenam, man bija 30 gadi. Kad atgriezāmies no ASV Latvijā, viss izvērtās citādi, nekā bijām domājuši, un beigās visi palikām Amerikā. Izveidojām savas prakses, skatījāmies, kā veiksmīgāk turpināt savu karjeru, un joprojām visi uz turam saites ar Latviju.

– Ko jūsu tēvs, visu cienītais profesors Ilmārs Lazovskis, par to teica?

– Kad devos kārtot ārsta eksāmenus, mamma teica: «Juri, kur tu tagad brauksi? Taisi disertāciju un strādā tepat!» Tēvs sacīja: «ASV ir lieliska iespēja!» Viņš bija ļoti reālistisks cilvēks. Tēvs, būdams ārsts un profesors, redzēja to kā lielisku iespēju. Jo mums slimnīcā par pacientu aprūpi, kaut gan bijām rezidentūrā, maksāja algu, par kuru varēja uzturēt ģimeni, samaksāt par dzīvokli, pārtiku un reizi gadā atbraukt uz Latviju. Un tev vēl deva zināšanas.

– Jūs vadāt Latviešu ārstu un zobārstu apvienības valdi. Kā tagad atbalstāt jaunos?

– Ir Ojāra Veides fonds, kuru nodibināja zobārste daktere Groduma. Viņa ieguldīja mūža laikā sapelnīto naudu sava brāļa Ojāra Veides, kurš krita Otrā pasaule kara laikā, piemiņai. Ar šo fondu mēs katru gadu atbalstām arī Latvijas ārstus, viņu iniciatīvas. Šajā situācijā tos, kas mācās kara medicīnu Ukrainā. Kopā ar daktera Ērika Niedrīša nodibināto mana tēva vārdā nosaukto Profesora Ilmāra Lazovska medicīnas fondu (ASV) piešķiram atbalstu izciliem medicīnas studentiem, ja viņi grib braukt stažēties vai studēt uz kādām vietām ārzemēs. Tagad atbalstījām divas Latvijas studentes, kuras izstrādā elektroniskus priekšrakstus, kā sagatavoties kritiskai situācijai militāra ap draudējuma gadījumā – proti, kas notiks ar medicīnas sistēmu Latvijā. Tā ka, es do māju, LĀZA iet līdzi laikam, un mēs piemērojamies tiem apstākļiem, kas notiek.

– Pieminējāt karu Ukrainā. Kā jūs to uz tverat?

– Labs jautājums. Man ļoti patīk kā Kaja Kallasas kundze, bijusī Igaunijas prezidente, kura tagad ir Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos, teica: katrs eiro, ko mēs ieguldām izglītībā vai veselības aprūpē, ir apdraudēts, ja mums nav pietiekamas aizsardzības. Jo ir tas lielais nezināmais, kas notiks, ja karš pārsviedīsies uz NATO. Vai tam esam psiholoģiski gatavi? Šis ir jautājums par mūsu katra psiholoģisko sagatavotību, pasaules skatījumu un spēju veiksmīgi adaptēties izteiktam stresam, traumām un citām likstām. Ja no tāda skatu punkta raugāmies, tad nevaram runāt par augstām lietām – par koronarogrāfijām un smalkām reimatoloģiskām slimībām, mums ir jāvelta visi resursi, lai apbruņotos līdz zobiem. Es domāju, ka mēs mēģinām atrast kompromisu – vismaz pieci procenti no IKP ir vajadzīgi aizsardzībai, iespējams, pat vairāk – seši, septiņi procenti. Mums tas ir jāakceptē. Skan ļoti nepopulāri, bet ir jāziedo nauda vai jāatsakās no lietām, pie kurām esam pie raduši un kuras sagaidām. Mēs sagaidām, ka būs izremontētas operāciju zāles, ka mums ir valsts apmaksāti medikamenti, ka mums ir pieejama medicīniskā aprūpe tādā līmenī kā Rietumeiropā. Mēs joprojām uz to ejam un neesam aizmirsuši savas vajadzības, mēs zinām, cik tās ir akūtas un nepieciešamas. Bet pašreiz tās konkurē ar eksistenciālām, potenciālām grūtībām, kas apdraud mūsu valstiskumu. Tas ir jāuzlūko šādā veidā, vai ne?

– Manuprāt, ir daudzas citas nesapratīgas, izšķērdīgas opcijas, kur paņemt naudu aizsardzībai.

– Arī ēnu ekonomika. Tās ir kaut kādas šausmas, ka 20 procenti no Latvijas eko nomikas ir ēnu ekonomika. Bet piekrītu – par Latvijas politiku es ļoti virspusēji ko zinu, tikai katru rītu, pirms eju uz darbu, internetā izlasu Delfus, Apollo, La.lv un Ir, arī BBC apskatos…

– Tā kā esat reimatologs un Latvijā šo speciālistu trūkst, atļaušos jautāt, vai arī šajā jomā kas mainās? Mana sajūta, ka arvien vairāk parādās autoimūnās kaites, kādas ir arī daudzas reimatoloģiskas slimības.

– Šķiet, ka ir arvien lielāka informācijas pieejamība, un, lai piesaistītu auditorijas uzmanību, tiek lietoti tādi termini kā imunitāte, autoimunitāte, epidēmija… Es domāju, ka tādas klasiskas autoimūnās slimības, kā sarkanā vilkēde, vaskulīti un citas, eksistē, bet to prevalence pārāk nemainās. Vienkārši, medicīniskai aprūpei uzlabojoties, pacientiem ir lielākas iespējas nokļūt pie ārsta, un tad var šķist, ka šo slimību ir vairāk, bet tas ir lielā mērā, pa teicoties labākai diagnostikai. Kas Kanādā notiek? Tur locītavu sāpes ir daudz biežākas, jo aptaukošanās epidēmija turpinās, īpaši Ziemeļamerikā, kur 40 procentiem cilvēku ir stipri liels liekais svars, ko sauc par obesity, tuklums, un tas spiež uz ceļgaliem, uz pēdām un cilvēkiem samazina kustēšanos. Mazkustīgums arī ved pie psiholoģiskām problēmām. 30 procenti jauniešu cieš no uztraukuma slimības – pēc manām domām, tas ir satraucoši. Vai to var saukt par autoimunitāti? Nē, es domāju, ka tās ir dzīvesstila izmaiņas, kas notiek un rada jaunus izaicinājumus. Piemēram, Kanādā joprojām ir atļauti tādi pesticīdi, kas Eiropā ir aizliegti. Dzīvā daba iet postā. Vismaz tajā provincē, kur es dzīvoju, pavasarī, klausoties putnu balsis, es teiktu, ka Latvijā tās ir skaistākas, vairāk. Šo atšķirību ļoti jūt.

– Šķiet, Kanāda – tāda zaļa valsts…

– Katrā ziņā es domāju, ka latviešu dainās un mūsu kultūrā dabai ir daudz lielāka nozīme. Tāda sajūta, ka dabai un videi Kanādā nav tik lielas nozīmes. Tur pat ielu malās nav trotuāru. Māja, mašīna, darbs, mašīna, māja. Un tad uz vingrošanas zāli aizbrauc. Turklāt mašīnu iespējams novietot tuvu ieejai. Izvingrojies, brauc atpakaļ. Tur jau ir tāds termins NDD – Nature Deficit Disorder. Cilvēks nekad nav bijis mežā. Ir izaugusi vesela paaudze, kuriem ir brīnums, kā var pa nakti palikt teltī. Kas tā tāda?! Jo viņi uz parku aizbrauc – mašīnai piekabina kemperi, ir uzpūšamā gulta ar biezu matraci. Tev vajag paēst – aiz brauc uz restorānu. Bet telts… Kāda telts? Cilvēki attālinās no dabas.

1926. gadā iznāca Annas Brigaderes darbs Dievs. Daba. Darbs. Pagājuši simts gadi, cikls, un mēs atkal atgriezīsimies pie – Dievs, daba, darbs. Dievs – tie ir ideāli. Tevī ir kaut kādi ideāli, augstākie principi, pēc kuriem tu vadi savu dzīvi, vai vienkārši tu dzīvo no dienas uz dienu un kāda partija tev vairāk sola, par to balso? Cilvēki nezina, kas ir daba, kas ir darbs. Mums tagad ir mākslīgais intelekts. Man kolēģe rādīja: viņa ieklikšķina pacienta sūdzības un vēl pāris analīzes un iznāk gatava vēstule, kuru sūtīt ģimenes ārstam. Bet ķeza ir tāda, ka tas viss var notikt, pateicoties satelītiem, un kas notiks, ja kaimiņu valsts vienkārši tos satelītus nošaus nost? Mums pāris sekundēs izzudīs ne tikai internets, mākslīgais intelekts, tu kā ārsts būsi viens pret to cilvēku, kuram tikko ievainota roka no bumbas šķembas. Mīļie draugi, mums ir jāapgūst primārā veselības aprūpe! Tā ir vienkārši jāzina, visiem. Nelaimes gadījumos tu esi ārsts kā pirms simt piecdesmit gadiem – vienkārši tev ir jāārstē tas cilvēks, kurš tev ir priekšā.

– Kas jums ir mērķi, vērtības?

– Ir tāda jauka lieta kā eudaimonija. Tulkojot no grieķu valodas, sanāk tāds kā labs gars. Tev jābūt labam garam. Un labais gars nenozīmē laimi. Jo laime ir īslaicīga – te tā bija un te vairs nav! Eudaimonija, kuru formulējis Aristotelis, runā par to, ka tev ir jābūt tikumam. Protams, mēs visi esam grēcinieki uz pasaules, mums visiem ir grēcīgs prāts, bet par spīti grēcīgumam tomēr varam censties pieturēties pie tikuma. Ir arī otra būtiskā lieta – jābūt mērķiem, uz kuriem tu tiecies. Jo laime patiesībā ir ceļš. Nevis meklēt laimi, bet meklēt nozīmi un mērķi savai dzīvei. Piepildīt savu dzīvi, sevi pašu uzlabot, lai varētu dot savu ieguldīju mu kopējam labumam. Un, ja tu to sev no liec kā mērķi, tad tas palīdz, vai ne? Darbs, ko es daru, ir daļa no tā. Tu vienkārši strādā. Tu palīdzi kaut kam, tev ir mērķis izārstēt visus salas reimatoloģiskos pacientus vai vismaz daudzmaz izveidot sistēmu, lai palīdzētu šiem cilvēkiem. Es domāju, ka daru labu darbu, un tas arī palīdz labāk justies.

– Ko jūs sakāt tiem saviem pacientiem, kuriem patiešām ir obesity un kuriem patiešām tāpēc sāp ceļi?

 – Ļoti sāpīgs jautājums. Jo mūsu veselību lielā mērā nosaka gēni, un varbūt mums, latviešiem, ir mazliet vieglāk, jo mēs vairums tomēr esam daudzmaz kalsni. Vismaz ģenētiski. Bet es dzīvoju vidē, kur 70 procentiem cilvēku ir liekais svars, kas patiesībā ir šausmīgi. Lielā mērā to nosaka gēni un dažādi citi mehānismi. Es domāju, ka tur varētu sava loma būt arī autoimunitātei. Jo daudz tauku šūnu ir iekaisīga vide, tas rada artrītus, sāpes. Un ko man viņiem teikt? Sākumā domāju – es aizrādīšu! Bet es to esmu pārtraucis darīt. Tas ne tikai var iznīcināt manu reputāciju, bet arī nepalīdzēs pacientiem, radīs antagonismu pret mani. Ir svarīgi, lai pacients pats justos labi un lai viņam šķistu, ka viņš kustas, lai gan viņš nekustas pārāk daudz. (Smaida.) Tātad – vajag uzmundrināt ar veselīgu ēšanu, ar iesaistīšanos peldēšanas nodarbībās, jo tur nespiež svars uz ceļu locītavām. Labs miegs plus stresa mazināšana.

– Un – uztura bagātinātāji locītavām?

– Reiz kopā ar savu draugu farmaceitu Agri Briedi iegājām aptiekā Rīgā un tādu kā joku uztaisījām. Devāmies pie kases, un es teicu: «Man ir podagra. Vai jums ir kāds līdzeklis pret podagru?» Un man piedāvāja no Vācijas importētu milzīgu konteineru ar uztura bagātinātājiem. Mēs ilgi pēc tam smējāmies par to, ka podagru ārstē ar uz tura bagātinātājiem.

– Īstenībā ārstam šodien jābūt, es pat teiktu, ļoti drosmīgam, lai pateiktu, ka – nē, tas neder.

– Bet, no otras puses, ir svarīgi, ka cilvēks tic tam, ko viņš liek mutē un dara. Tātad, ja viņam šķiet, ka šis uztura bagātinātājs palīdz, un viņš to var atļauties iegādāties, tad – jā. Bet, ja pacientam ir reimatoīdais artrīts, tad ir jālieto zāles, kas palīdz pret reimatoīdo artrītu.