Drukāt

In memoriam Dr. Ilze Švarca (Schwartz)

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Ilze Švarca (Knezinskis) 1935-2020Dr. Ilze K. (dz. Knezinskis) Švarca (Schwartz) aizgāja mūžībā 2020. gada 22. jūlijā savās mājās Trejupē, Mičiganā 85. gadu vecumā.

Ilze Knezinskis ir dzimusi 1935. gada 22. maijā Alūksnē, Latvijā, ārsta Jēkaba Knezinska un Zentas (dz. Strautzela) vienīgā meita. Kopā ar tik daudziem citiem, ģimene bēga no padomju okupācijas Otrā pasaules kara laikā, ierodoties pārvietoto personu nometnē Fišbahā, Vācijā, kur viņi dzīvoja līdz emigrācijai uz ASV 1950. gadā. 1955. gadā Ilze kļuva par ASV pilsoni. Ilze ar izcilību absolvējusi Vanderbiltas universitāti un Tuftsas Medicīnas skolu, kur iepazinās ar savu vīru Ričardu A. Švarcu no Ņūtonas, MA. Viņi kopā nodzīvoja teju 60 gadus, bet Ričards  aizgāja mūžībā 2018. gadā.

Jaunie ārsti un viņu pieaugošā ģimene apmetās Klīvlendas augstienē 1967. gadā, vispirms strādājot par psihiatriem Fairhill Mental Health Center, pēc tam Klīvlendas klīnikā un pēc tam daudzus gadus Eiklida klīnikā, kas kļuva par Universitātes slimnīcas sistēmas daļu. Dr. Ilze Švarcs bija ļoti aktīva trimdas / diasporas latviešu sabiedrībā un nenogurstoši strādāja Latvijas neatkarības labā. Viņa palīdzēja Rīgā nodibināt Latvijas Okupācijas muzeju, kā arī dāsni atbalstīja latviešu kultūras, profesionālās un izglītības organizācijas. Ilze Švarca bija arī LĀZA biedre, tāpat kā viņas tēvs Jēkabs Knezinskis, kurš bija dzimis 1907. gadā Petropavlovskā un pabeidzis LU 1934. gadā, iegūstot ķirurga grādu.

Ilzei un Ričardam kopš 1980. gadiem bija vasaras mājas Mičiganā, vēlāk viņi tur pārcēlās. Viņus bieži varēja redzēt garās pastaigās, kopjam dārzu vai peldamies ezerā. Ilze arī mīlēja lasīt un ceļot. Dr. Švarcu ģimenē izaugušas trīs meitas - Anna (Ņujorkā), Katrīna (Ziemeļkarolīnā) un Māra (Mičiganā), kā arī mazbērni Lena, Maija, Amanda, Deivids un Rebeka.

Drukāt

Līlijai Zīvertei aizejot...

Autors Anita Mellupe.

(1919. gada 26. decembris – 2020. gada 22. oktobris)

Līlija ZīverteVisu dienu dega sveces, liesmiņām nemierīgi plīvojot... naktī pienāca ziņa, ka mīļš cilvēks aizvēris Līlijas acis... Tās vērīgās acis, ārsta acis, dāsna cilvēka acis, drauga acis... Iespējams, kad cilvēka pēdējā elpa izdzisusi, mēs maz ko, bet noteikti varam saprast, cik šis cilvēks mums bijis svarīgs, kāda svētība tā bijusi mūsu dzīvē. Un censties atcerēties kaut daļu no skaistā – kopā pārdzīvotā, redzētā un justā. Šīs domas ir smeldzīgas kā Emīla Dārziņa „Melancholiskais valsis” – skaņdarbs, kas Līlijai ļoti patika. Viņa man vienmēr paliks atmiņā tāda – mazo radioaparātu pie sejas piespiedusi, jo pasaulslavenos skaņdarbus Metropolitēna operā vairs nevarēja klausīties klātienē. Bet viņa turpināja dzīvot šajā mūzikā. Un gaidās, kad pār Ņujorkas viesmīlīgā dzīvoklīša slieksni nāks – radi, draugi, kaimiņi. Un vienmēr sagaidīja. Tāda bija Līlijas dzīves harmoniskā izskaņa – nebūt aizmirstai un pašai neaizmirst nevienu savējo. Lielais Likteņa lēmējs ir nolaidis zizli, pēdējais akords izskanējis, priekškars ir aizvēries...

Mani bērni, mani draugi un es – no sirds izsakām līdzjutību Līlijas tuviniekiem un draugiem.

Anita Mellupe 

 

Drukāt

In memoriam Ilze Lakstīgala

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Ilze Lakstīgala

 

             Ilze Lakstīgala

             (1927.gada 15. augusts – 2020. gada 24. maijs)

Manas dienas –

Saulē sprēgājušas,

Ieaugušas rudzu ziedos.

Mērcējušās lietū.

Vai tad viegli

Manas dienas zibējušas?

Bet...

Labiem cilvēkiem tās labu gribējušas.

/M. Bārbele/

Par Ilzes Lakstīgalas aiziešanu – pēkšņi un negaidīti, bet tā viņa gribēja –
ātri un bez ciešanām. Ilze savu dzīvi prata sakārtot un dzīvot tā,
kā pati to vēlas, palikt līdz pēdējam savā mājā, neesot par nastu
citiem. Viņa bija neticami mērķtiecīga ar izcilu gaumi, par ko liecina
interesantais mājas iekārtojums, ar izcilām vēstures, mākslas,
literatūras un citām zināšanām, viņa reiz bija laba sportiste, Ilzei
patika ceļot, patika izaicinājumi. Ilze uzrakstīja par savas mātes, zobārstes Emīlijas Celms Lakstīgalas, dzīvi un, saņēmusi LĀZA Apkārtrakstu, ļoti lepojās ar to, sūtīja māsai, māsīcai un draugiem. Vēl paspēja uzrakstīt arī savas atmiņas pati par savu ārsta ceļu un tad jau devās mūžībā, kā pēc labi padarīta darba.

Ligita Damberga

Drukāt

Lūcijas Zirnis piemiņai

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Lūcija Zirnis ir dzimusi 1917. gada 18. jūlijā Baltinavas pagastā Broņislava Lāča un Broņislavas Lāces ģimenē. Pamatskolu un ģimnāziju Lūcija beigusi Daugavpilī. Tālāk turpināja studijas medicīnā un 1942. gadā beidza Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti. Latvijas Universitātes 19 studentes, lielākoties no Latgales nodibināja korporāciju Aurora. Tā bija Latvijas studenšu 8.apvienība (pēc dibināšanas laika), kas vienlaikus bija arī pēdējā dibinātā korporācija Latvijas Republikas laikā, tās devīze "Vienoti tēviju ziedonī celt". Korporācija Aurora darbību atjaunoja ārzemēs. Filistres no Latgales bija Marija Barkāne-Kalniņa, Lūcija Zirnis, Terēze Rancāne, Marija Mileiko. Pēc studijām Lūcija Zirnis strādāja par acu ārsti Gulbenē, vēlāk Rīgā, bet kopš 1949. gada dzīvoja ASV. Ņujorkā par acu ārsti Lūcija Zirnis nostrādāja vairāk nekā 50 gadus. Viņas pētījumu lauks acu slimībās bija glaukoma.

Visus trimdas gadus Lūcija Zirnis ir bijusi arī Latviešu ārstu un zobārstu apvienības biedre. Lūcijas dzīvesbiedrs bija limbažnieks Pēteris Zirnis un ģimenē bija dēls Pēteris un meita Brigita Jerumane. Lūcijas un Pētera ģimene sakuploja, un nu, aizejot mūžības ceļos, Lūcija Zirnis atstāj kuplu mazbērnu un mazmazbērnu pulku.

 

Drukāt

Dr. Pāvilu Cakulu pieminot

Autors Dr. Kaspars Tūters, LĀZA valdes loceklis.

Dr. Pāvils CakulsPāvils Cakuls ir dzimis 1930. gada 10. maijā Rēzeknē, Latvijā, kur viņš pavadīja savu bērnību. 1944. gadā Cakulu ģimene devās bēgļu gaitās. Tūlīt pēc kara Pāvils dzīvoja Līdsā, Anglijā, kur viņš pabeidza Līdsas Universitātes Medicīnas fakultāti.

1956. gadā kopā ar tēvu un māti viņš pārcēlās uz Toronto, Kanādu. Tur Dr. Cakuls atvēra ģimenes ārsta praksi. 1961. gadā Pāvils apprecējās ar Dr. Lailu Tūteri.

1962. gadā Dr. Cakuls uzsāka specializēšanos psihiatrijā. Drīz viņš pievienojās Hamiltonas McMaster universitātei, kur viņš vadīja lielu psihiatrijas nodaļu - Hamilton Psychiatric Hospital.

Pāvils Cakuls ar savu rūpību un zināšanām ir palīdzējis daudzos sarežģītos slimību gadījumus un izārstējis psihiski slimus cilvēkus. Kā akadēmiskais mācību spēks asociētais profesors Dr. Cakuls bija iecienīts kolēģis un mentors jauniem psihiatriem.

Pāvils Cakuls visu savu mūžu Kanādā bija ļoti aktīvi iesaistījies latviešu sabiedrībā Hamiltonā un Toronto, bija arī Latviešu ārstu un zobārstu apvienības biedrs. Viņš mācīja bērnus Latviešu Sestdienas Skolā bija iesaistīts Jaunās Gaitas žurnāla izdošanā. Kopā ar sievu Pāvils sponsorēja vairākus Latvijas rakstniekus un mūziķus, kuriem palīdzēja apciemot Kanādu un iepriecināt vietējos latviešus. 1989. gadā Pāvils pirmo reizi atgriezās Latvijā un uzsāka tur kontaktus ar saviem radiem un kolēģiem. Pāvils un Laila bija lieli mākslas cienītāji un atbalstītāji, regulāri apmeklējot operu, teātri, baletu un mākslas izstādes.

Pēc garākas slimības Pāvils aizgāja aizsaulē 2019. gada 14. augustā 89 gadu vecumā, savas ģimenes vidū. Pēc viņa sēro sieva Laila, dēls Pēters ar bērniem Deklanu un Īrisi, meita Katrīna un dēls Toms, viņa draugi un kolēģi.