While in Moscow at the Good Will Games in 1986 to watch daughter Mara row for the US, I met some Latvian rowers, judges and trainers who told me about the positive changes in the USSR and Viktor Kalnberzs one of the leading Academic Surgeons in the USSR. They encouraged me to come visit him. In November of 1987 I was invited by Professor Jansons to come to the first International Orthopaedic Meeting in Riga. I flew over, via Moscow, gave my talk in Latvian and performed a hip replacement under somewhat primitive conditions, but it was good enough to persuade Viktor we should be working together. So during the winter and spring of 1988 we worked out a very formal agreement between the USSR and the USA, the USSR Academy of Science (Medicine), Yale University, The Latvian Hospital for Traumatology and Orthopaedics, the Waterbury Hospital and the Keggi Orthopaedic Foundation (which I established in the spring of 1988)  Nobody had any objections and signed all the documents, as long as they did not have to pay for it, nor run it......that became the task of the Foundation.

Profesors Kristaps Kristofers Zariņš dzimis 1943.gada 2.decembrī Tukumā, Latvijā, agrā bērnībā kopā ar vecākiem emigrējis uz ASV. Beidzis Bruklinas Tehnisko augstskolu Ņujorkā (1960), papildinājis izglītību vairākās ASV augstskolās. Ieguvis medicīnas doktora grādu M.D. (1968) Džona Hopkinsa universitātē Baltimorā (Johns Hopkins University School of Medicine), pēc tam specializējies vispārīgajā ķirurģijā un sirds asinsvadu ķirurģijā dažādās universitātēs. Pēc militārā dienesta ASV kara flotē (1974-1976) aicināts uz Čikāgu un 1976.g. ievēlēts Čikāgas universitātes Medicīnas centra slimnīcā par asinsvadu ķirurgu un tai pašā gadā par Vasculārās laboratorijas direktoru, 33 gadu vecumā kļuvis par profesoru. Vadījis Čikāgas universitātes asinsvadu ķirurģijas klīniku (The University of Chicago Medical Center, 1976 - 1993), bet 1993.gadā pēc Stanforda universitātes uzaicinājuma pārcēlās uz Kaliforniju, kur strādā Medicīnas klīnikā (Stanford University Medical Center). Universitāte atzinusi K.Zariņu par izcilu starptautiski atzītu speciālistu savā nozarē – kardiovaskulārajā ķirurģijā, un 1993.gadā Stanforda universitātē viņam piešķirts godpilnais akadēmiskais postenis „Walter Clifford and Elsa Rooney Chidester Professorship in Surgery”.

Ja apstājies, sāc bremzēties

Teksts: Inta Brikere  

«Daudz ir atkarīgs no tā, kādus mērķus sev izvirzi. Un cik smagi esi gatavs strādāt to sasniegšanai,» šodien atzīst kardiotorakālais ķirurgs Virdžīnijas pavalsts Universitātes (ASV) aso ciētais profesors GUNDARS KATLAPS. No jauna ārsta «Gaiļezera» slimnīcā līdz sirds ķirurģijas nodaļas vadītājam McGuire Veterānu medicīnas centrā un paša izveidotai sirds un krūškurvja ķirurģijas programmai, ko tagad tur kā paraugu visā amerikāņu veterānu veselības aprūpes sistēmā – 26 darba gadu bilance ir pārsteidzoši sekmīga.

VIZĪTKARTE GUNDARS KATLAPS

 Dzimis 1968. gadā Rīgā, ārstu Ilzes un Jāņa Katlapu ģimenē. 1992. g. beidzis Latvijas Medicīnas akadēmiju, specializējies vispārējā ķirurģijā. 1994.–1995. g. ķirurgs slimnīcā «Gaiļezers». 1996.–2001. g. Stenforda Universitātes medicīnas centra rezidents vispārējā ķirurģijā.  2001.–2003. g. apguvis sirds un krūškurvja ķirurģiju fellowship programmā Virdžīnijas pavalsts Universitātes medicīnas koledžā. 2003.–2004. g. 18 mēnešus papildinājis zināšanas un prasmes Lielbritānijā  sirds un plaušu transplantācijā sirds mehānisko palīgierīču ķirurģijas fellowship programmā Kembridžas Universitātes Papworth slimnīcā. Kopš 2005. g. kardiotorakālais ķirurgs, kopš 2008. g. maija – kardiotorakālās nodaļas vadītājs un sirds transplantācijas un mehānisko palīgierīču programmas direktors McGuire Veterānu  medicīnas centrā. Kopš 2010. g. ASV Veterānu lietu departamenta Transplantācijas ķirurģijas padomes priekšsēdētājs. Virdžīnijas pavalsts Universitātes asociētais profesors. Latvijas Ārstu un Zobārstu asociācijas (LĀZA) valdes loceklis.

Starmeša gaismā šodien viesojas LĀZA valdes sekretārs Dr. Juris Lazovskis. Te būs viņa stāsts: 

"Esmu dzimis Rīgā, 1960. gadā. Beidzu Rīgas Medicīnas institūtu 1985. gadā un, piecēlies no institūta sola, aizbraucu praktizēt uz laukiem. Daļēji iedzimtā un daļēji kultivētā opozicionāra un individuālista nosliece aizveda mani uz attālo Cesvaini, uz iecirkņa terapeita praksi, kur pēkšņi bija parādījusies brīva vieta. Nākamajos 5 gados Madonas rajonā, jo īpaši Cesvainē, gan iemīlēju Latvijas lauku plašumus, gan arī atskārtu, ka vēl kārtīgi papildus jāmācās. Tā nokļuvu atpakaļ ordinatūrā Rīgā un pēc tās, nokārtojot ASV ārstu eksāmenus - 1997.gadā iekšķīgo slimību rezidentūrā un reimatoloģijas specializācijā Minesotā. 
Pēc studijām Minesotas Universitātē 2002. gadā pārcelšanās uz Kanādas plašumiem šķita pašsaprotama. Sākotnēji tikai pāris gadu paredzētā praktizēšana Jaunskotijas (Nova Scotia) provinces Keipbretonas (Cape Breton) salā kā reimatologam nu ir kļuvusi par ilgtermiņa projektu. No 2009. gada esmu arī uzņēmies reimatoloģijas docētāja darbu Dalhousie Universitātē, provinces galvaspilsētā Halifaksā. 

Jāatzīst, ka Keipbretonas sala mani savaldzinājusi tāpat kā savulaik Cesvaine. Ja Cesvaini dēvē par Vidzemes sirdi, Keipbretonas plašumiem un dabai ikkatrā gadalaikā piemīt kas līdzīgs. Izveidotā reimatologa prakse Sidnejas (Sydney) pilsētā arī devusi vaļu rūpēties par visu 130 tūkstošu salinieku artrīta problēmām, tādējādi dodot profesionāla gandarījuma sajūtu. 
Saites ar Latviju aizvien ciešāk arī uztur Keipbretonā izaugušie četri bērni, kuri atbilstoši savam vecumam nu paši veido līdzsvaru starp nacionālo un globālo.