Marinas Ozolas dzīvesstāsts
Viena no sabiedriski aktīvajām trimdas latvietēm Marina Ozola 2018. gadā pārkāpa simtgades slieksni. Viņa vēlējās kļūt par zobārsti, piepildīja šo sapni, bet savā profesijā strādāja pavisam neilgi. Vēstures notikumi mainīja jaunās ārstes dzīves plūdumu un 1944. gadā aiznesa viņu prom no Latvijas. Bet bērniem un mazbērniem vēsture atdzīvojas, kad tajā ierauga pazīstamas sejas. Tāpēc arī onkologs profesors Roberts Ozols par savu mammu uzrakstīja šo dzīvesstāstu, ko latviskot palīdzēja Kamena Kaidaka.
Marinas Ozolas dzīvesstāsts sākas ar stāstu par viņas māti Mariju. Marija ir dzimusi Pukstu ģimenes saimniecībā “Pēterēni” Madonas novadā 1885. gadā, laikā, kad Latvijā valdīja cariskā Krievija. Marijas vecāki, būdami vienkārši lauku cilvēki, tomēr saprata izglītības nozīmi, un Marija bija viena no pirmajām savas paaudzes sievietēm Latvijā, kas ieguva augstāko izglītību. 1914. gadā viņa bija studente Sanktpēterburgā, Krievijā. Tur viņa satika un apprecējās ar kādu citu latviešu studentu - Robertu Zeileru. Kad Roberts Zeilers absolvēja augstskolu un kļuva par inženieri, viņš kopā ar jauno sievu devās strādāt uz Petrozavodsku Krievijā. 1917. gada 30. decembrī piedzima Marina Zeilers.
Kad Latvija ieguva neatkarību 1918. gadā, Zeileru ģimene pārcēlās atpakaļ uz Madonu. Tomēr Roberts Zeilers atstāja savu tobrīd jau grūto sievu un mazo meitiņu, lai atgrieztos darbā Petrozavodskā laikā, kad arī Krievijā kaujas bija beigušās. Krievijā viņš saslima ar tīfu un, gulēdams nāves gultā, uzzināja par sava dēla Gurija piedzimšanu Latvijā. Jaunā atraitne Zeilers strādāja lauku darbus un arī kādā birojā Madonā, kur satikās un vēlāk arī apprecējās ar Hermani Laugi. Ģimene pārcēlās uz Rīgu, kad 1927. gadā Hermanis Lauge kļuva par galveno kasieri Latvijas Bankā.
Marina jau ļoti agrā vecumā izlēma, ka vēlas kļūt par zobārsti. Viņa cītīgi studēja un tika uzņemta Rīgas 1. vidusskolā. Te viņa iepazinās ar savas dzīves mīlestību – savu matemātikas skolotāju Robertu Ozolu. Roberts bija gara auguma, izskatīgs, gudrs un arī izcils sportists. Viņš bija riteņbraukšanas čempions un cīnījās par Latviju 1928. gada olimpiskajās spēlēs Amsterdamā. Viņi apprecējās 1937. gadā, un tajā pašā gadā Marina iestājās Latvijas Universitātes Zobārstniecības fakultātē. Turpmākos 65 gadus, līdz Roberta nāvei 97 gadu vecumā 2002. gadā Amerikā, viņi bija nešķirami.
Marinas un Roberta idillisko ģimenes dzīvi, kad abi Rīgā strādāja un studēja, bet vasaras pavadīja lauku saimniecībā Madonā, sašķobīja II pasaule karš. Kad 1941. gadā krievu armija okupēja Latviju, Roberts baidījās no deportācijas, un viņi ar Marinu pameta savu dzīvokli, lai paslēptos kopā ar vecākiem citur Rīgā. Roberta bailes bija pamatotas. Vakarā, kad krievu komisāri ieradās, lai Ozolus arestētu, Marinai un Robertam uzticamais mājas sargs pārliecināja viņus, ka Ozolu nav un nav zināms, kur viņi ir. Vēlāk Marina vairākas nedēļas bija spiesta strādāt aptiekā ārpus Rīgas, un kādu laiku Roberts baidījās, ka nekad vairs sievu neredzēs. Marinas jaunāko brāli Guriju arestēja un ieslodzīja čekas pagrabos (KGB) par patriotisku studentu korporācijas dziesmu dziedāšanu Vecrīgā. Marija neatlaidīgi centās panākt sava dēla atbrīvošanu, un pēc vairāku nedēļu izmisīgiem pūliņiem, Latvijas komunisti Marinas brāli atbrīvoja. Gurijs nekad nerunāja par to, ko bija redzējis un izcietis čekas gūstā.
Marina Ozola 1942. gadā, vācu okupācijas laikā, absolvēja universitāti un kļuva par zobārsti. Divus mēnešus pēc augstskolas absolvēšanas viņai piedzima dēls Jānis. Marina kādu laiku strādāja par zobārsti studentu poliklīnikā Rīgā. Vācu okupācija vienmēr asociēsies ar teroru pret ebrejiem. Marinas studiju biedrene un prakses kolēģe Zobārstniecības fakultātē bija jauna ebreju meitene, ko, tiklīdz Rīgā ieradās vācieši, no augstskolas atskaitīja. Šo savu studiju biedreni Marina ieraudzīja kopā ar citiem viņas tautiešiem ejam pa Rīgas ielām kolonnā, ko apsargāja kareivji. Iespējams, tas bija viņu nāves ceļš uz nošaušanas vietu Rumbulas mežā. Meitene pamanīja Marinu un iekliedzās: “Marina, palīdzi man!”. Tumšās atmiņas un vainas apziņa, ka neko nevar palīdzēt, uz mūžu palika kopā ar Marinu.
1944. gads Latvijai un tās cilvēkiem bija nemiera pilns. Lielas pārmaiņas skāra tūkstošiem cilvēku, ieskaitot Ozolu ģimeni. 1905. gadā dzimušo Robertu vācu armijā neiesauca. Tovasar Marina bija stāvoklī un gaidīja sava otrā bērna piedzimšanu lauku saimniecībā Madonā. Sarkanā armija virzījās uz priekšu ātrāk, nekā gaidīts, un, kad kļuva skaidrs, ka Madona drīz kritīs krieviem, Roberts, Marina un 2 gadus vecais Jānis pēdējo reizi atvadījās no „Pēterēniem” un devās uz Rīgu. Viņi bija tikuši līdz Ērgļiem, kad Marinai sākās dzemdības. Roberts nolēma, ka būs drošāk, ja aizvedīs Marinu uz slimnīcu Ērgļos, bet pats ar Jāni dosies uz Rīgu, bet pēc sievas un bērniņa atgriezīsies. Viņu dēls Roberts piedzima 26. jūlijā, kad liela daļa Latvijas zemes ap Madonu jau bija Krievijas kontrolē. Roberts turēja savu vārdu un, apbruņojies ar degvīna pudelēm kukuļiem, devās atpakaļ uz Ērgļiem, lai nogādātu savu mazo dēlu un Marinu drošībā Rīgā. Viņu pavadīja veiksme.
Tikai 2 mēnešus vēlāk Rīgu ielenca Sarkanā armija un vācu kapitulācija bija nenovēršama. Atkal Roberts un Marina bija smagas izvēles priekšā. Palikšana Rīgā nebija iespējama, jo deportācija uz Sibīriju šoreiz, visticamāk, būtu neizbēgama un brīvība noteikti tiktu zaudēta. Visa ģimene – Roberts, Marina un viņu dēli, Marija un Hermanis, kā arī Roberta vecāki Jānis un Lidija pameta Latviju. Emigrācija uz Vāciju ar laivām un vilcieniem bija bīstama, jo īpaši, ceļojot ar divus mēnešus vecu zīdaini un divus gadus vecu bērnu, jo nemitīgi bija Krievijas uzbrukuma draudi un ļoti trūka pārtikas. Tomēr atkal veiksme uzsmaidīja Ozolu ģimenei - Roberta māte bija vāciete (Voss), un viņas ģimenes māja atradās ārpus Frankfurtes. Tā bija iespēja ģimenei pavadīt pēdējos sešus Otrā pasaules kara mēnešus Vācijas rietumu daļā, kas nonāca amerikāņu kontrolē, nevis austrumos, kas drīz vien palikta aiz dzelzs priekškara. Izbēdzis no komunistiem, Ozols atkal pārliecinājās par dievišķo labvēlību, kas viņa ģimeni paglāba no nākamajām dzīvības briesmām, šoreiz no debesīm.
B-29 bumbvedēju uzlidojumi Frankfurtei un tās apkārtnei, kara beigām tuvojoties, kļuva arvien biežāki. Bombardētas tika pat priekšpilsētas, ieskaitot arī Vosu mājvietu. Tuvējās mājas bija pārvērtušās par gruvešiem, bet Vosu māja, par spīti bumbām, kas krita pagalmā un augļu dārzā, palika neskarta un necieta arī nama iedzīvotāji.
Kara beigās desmitiem tūkstošu austrumeiropiešu, kas bēga no Krievijas valdīšanas, bija sabiedroto aizsardzībā zonā. Staļins uzstāja, lai bēgļi tiek piespiedu kārtā atgriezti dzimtajās vietās, tomēr ASV prezidents Trūmens pateica “nē”. Rietumu valstīm bija vajadzīgi 4-5 gadi, lai pieņemtu imigrācijas politiku un noteikumus, pirms tās bija gatavas uzņemt bēgļus, kas bija izmitināti pārvietoto personu nometnēs (DPC)un gaidīja savu nākotni.
Lai arī apstākļi bija smagi un izsalkums vienmēr bija blakus, dzīve Marinas un Roberta paplašinātajai ģimenei turpinājās. Roberts strādāja dažādus darbus, Marina praktizēja kā zobārste Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācijā (UNRRA). Viņa bija arī starp tiem ārstiem, kas 1947. gadā nolēma dibināt Latviešu ārstu apvienību trimdā (pēc 1951. gada pārdēvētu par Latviešu ārstu un zobārstu apvienību). 1948. gadā Marinai piedzima meita Laima. Marinas un Roberta vecāki palīdzēja rūpēties par trim mazbērniem. Ozoli nodibināja draudzīgas attiecības ar citiem bēgļiem no Austrumeiropas. Raivo Hiello no Igaunijas kļuva par jaunā Roberta krusttēvu. Kolaczeks no Polijas emigrēja uz Kingstonu, Kanādu, un bieži apmeklēja Ozolu ģimeni otrā Ontārio ezera krastā, kad Ozoli jau bija ASV. Marinas brālis Gurijs karoja frontē, tika sagūstīts, bet izbēga no gūstekņu nometnes un atkal apvienojās ar savu ģimeni DP nometnē. Tur viņš satika un apprecēja Reldu, igauņu medmāsu, kura knapi izdzīvoja pēc kuģa – hospitāļa apšaudes Baltijas jūrā, kur viņa strādāja. Gurijs un Relda arī emigrēja uz Kanādu, un viņu meita Karina joprojām dzīvo Kingstonā, Ontario štatā.
1949. gada nogalē Roberts pieņēma lēmumu doties uz Ameriku saskaņā ar nolīgumu, kas paredzēja, ka viņam būs jāstrādā lauku saimniecībā, jābūt atbildīgam par mājokli un transporta izmaksām. Ozolu ģimene 1950. gada februārī ieradās Avonā, Ņujorkas štatā, lai dzīvotu un strādātu Batzingu fermā. Dzīves apstākļi nebija labāki par tiem, kas bija DP nometnē, un Roberts bija pilnīgi nepiemērots fermas darbiem. Fermā Marina un Roberts satika vēl vienu latviešu imigrantu ģimeni - Edgaru un Zinaīdu Oļukalns un viņu bērnus Andri un Zani. Abas ģimenes bija vienlīdz cietušas grūtības. Kopš tikšanās brīža septiņus gadu desmitus to dzīves ritēja paralēli, un līdz pat šai dienai tās joprojām tiek uzskatītas par “vienu ģimeni”.
Tiklīdz viņu imigrantu līguma saistības bija izpildītas, abas ģimenes pārcēlās uz Ročesteras NY. Tomēr arī tad amerikāņu sapnis šķita nesasniedzams mērķis. Lai nodrošinātu iztiku, Roberts strādāja par sētnieku, bet Marina - par mājkalpotāju. Tomēr abi meklēja nozīmīgāku darbu. Roberts bija pārāk vecs, lai kļūtu par skolotāju, un Marinai praktizēt kā zobārstei Amerikā šķita neiespējami. Viņai vajadzētu apgūt ļoti raiti angļu valodu un vēlreiz studēt zobārstniecību pilsētā, kas bija tālu no viņu dzīvesvietas. Tas nozīmētu, ka uz vairākiem gadiem jāatstāj mazie bērni. Marina un Roberts nekad vairs nestrādāja tajās profesijās, kuras tik ļoti mīlēja Latvijā. Lai gan šī realitāte bija stipri skumja, viņi nebēdāja par pagātni, bet veidoja savu dzīvi jaunajos apstākļos, cik labi vien varēja. Roberts strādāja par mašīnistu Gleason Works un Marina par tehniķi reto slimību laboratorijā Ročesteras universitātes Medicīnas skolā. Tagad viņu galvenais mērķis bija bērnu izglītošana.
Marinas amats universitātē bija kā zelta ādere, tas nodrošināja pilnu stipendiju viņas apgādājamajiem, ja tie vēlējās studēt un viņiem bija labas sekmes skolā. Visi trīs Ozolu bērni absolvēja Ročesteras universitāti un turpināja izglītoties: Jānis maģistratūrā inženierzinātnēs, Roberts ieguva doktora grādu bioķīmijā un MD grādu un Laima – doktora grādu pedagoģijas psiholoģijā. Tagad amerikāņu sapnis bija piepildīts – Marinai un Robertam Ozoliem piederēja māja, bija jēgpilni darbi un viņu bērni bija labi izglītoti un turpināja veiksmīgu profesionālo karjeru. Marija un Hermanis dzīvoja pie viņiem un palīdzēja mājas darbos un bērnu audzināšanā līdz aizgāja mūžībā – Marija 1985. gadā, bet Hermanis 1963. gadā.
Marina un Roberts bija Amerikas latviešu kopienas balsti Ročesterā. Viņi bija Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas dibinātāji, ieņēma vadošos sabiedriskos amatus un palika aktīvi līdz pat dzīves beigām.
Marinai un Robertam nebija nekā svarīgāka par ģimeni. Viņi bija atbalstoši un mīloši vecāki, kas mīlēja savus bērnus un viņu amerikāņu laulātos draugus un priecājās par saviem septiņiem mazbērniem, katru gadu apmeklēja ģimenes kopējos vasaras svētkus pie Muskoka ezera Kanādā. Roberts nomira 2002. gadā. Marina tika svētīta ar deviņiem mazmazbērniem, kas bija viņas “zāles” un deva viņai gan fizisku, gan garīgu spēku. Viņa dzīvoja patstāvīgi līdz pat 2017. gada rudenim, kad aizgāja dzīvot pie meitas Laimas. 2017. gada 30. decembrī viņa nosvinēja savu 100. dzimšanas dienu kopā ar visu savu ģimeni. Viņa cepa piparkūkas un speķa pīrāgus, gatavoja galertu no cūkas gaļas. Marina nekad neaizmirsa nosūtīt dzimšanas dienas apsveikumus visiem bērniem līdz pašām savas dzīves beigām.
Marinas dzīvesstāsts sākās ar Mariju, un tā beigās viņai blakus bija Laima. Kādā aukstā un klusā ziemas rītā Vermontā Marina Ozols nomira 101 gada vecumā, mierīgi mājās savā gultā – tas notika 2019. gada 31. janvārī.