Par profesionalitāti un godaprātu
Mīļie kolēģi! Septembra beigās caur Dr. Zaigu Phillips pie LĀZA, atbalstu meklējot, griezās mūsu kolēģe no Latvijas dr. Elīna Aleksejeva. Godīgi sakot, viņas vēstuli bija grūti lasīt, jo līdzīgu attieksmi piedzīvoju sakarā ar man tuvu cilvēku Austrumu slimnīcā. Aprakstītā situācija liekas pilnīgi neiedomājama un nesavienojama nedz ar profesijas ētiku, nedz ārstēšanas un aprūpes standartiem. LĀZA kā diasporas organizācija cer, ka Latvijas Ārstu biedrība, kam ir plašas pilnvaras, piedalīsies uzsāktajā izmeklēšanā un šo gadījumu "nepaslaucīs zem deķīša" kā intevijā teica Elīna. Varu iedomāties, cik grūti viņai kā ārstei un ārsta meitai bija runat par notikušo, jo visi esam kolēģi un vienmēr cenšamies savus kolēģus atbalstīt un aizstāvēt. LĀZA Valdes vārdā par to viņai pateicos, jo par to ir jārunā, citādi parmaiņas nesagaidīt. Ir daudz lielisku ārstu un medmāsu, kas pasaizliedzīgi strādā, un viņiem par to pateicība, bet esošā sistēma, daudzviet ir nopietni problemātiska. Tas ir dzīvības vai nāves jautājums.
Pievienoju saiti uz TV sižetu un Dr. Aleksejevas vēstuli.
Manas vēstules mērķis nav atrast kādu vainīgo un to sodīt, bet gan aktualizēt ārstniecības iestādē novērotās problēmas, kuras nav pieļaujamas, kas var apdraudēt un radīt kaitējumu vēl daudziem pacientiem. Diemžēl pirms 7 gadiem izgāju līdzīgu pieredzi ar savu tēvu (Gunāru Jaunzemu) un ar nožēlu ir jāsecina, ka situācija ķirurģijas nodaļās nav uzlabojusies.
Centīšos detalizēti iziet cauri šai skumjai un ļoti sāpīgai personīgai pieredzei - ārstniecības un aprūpes procesam, kurš skāra manu vistuvāko cilvēku, brāli- Juri Jaunzemu. Līdz šim tiku uzskatījusi, ka PSKUS Kardioķirurģijas centrs ir ļoti profesionāls, augsta līmeņa centrs Latvijā, kurā sniedz vislabāko, vismūsdienīgāko ārstniecību un aprūpi. Diemžēl mūsu gadījums atspoguļo citu realitāti, kurš noteikti nav viens/atsevišķs gadījums, bet gan sistēmiskas problēma. Te noteikti nav stāsts par personāla trūkumu vai nepietiekamu finansējumu, bet par attieksmi - empātijas trūkums pret cilvēka ciešanām un augstprātība no atsevišķām ārstniecības personām.
Pirmkārt, mani šķiet nepieņemami, kā pirmajās pēc operācijas dienās tiek veikta pacienta uzraudzība, vitālo rādītāju monitorēšana, šķidruma bilances uzskaite, kāda rīcība ir pie rādītāju pasliktināšanās, vai tiek ziņots ārstam/dežūrārstam! Sajūta, ka tas viss tiek darīts formāli (medicīniskā dokumentācijā tas noteikti būs atspoguļots), bet vai tas tiešām tika izvērtēts un ārsts tam sekoja līdzi. Noteikti, ka- nē.
Otrkārt, pacients netika pietiekami atsāpināts vai meklēts pieaugošo sāpju iemesls, kas tikai progresēja kopā ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru (vakaros līdz 38-39 C), ar drebuļiem, pieaugošu aizdusu. Sāpes bija tik neciešamas, ka nakts vidū brālis lūdza manu palīdzību, lai ierastos, jo māsiņas nevarot sazvanīt dežūrārstu vairākas stundas un arī nezinot, kur esot. Nakts vidū, (28.08./29.08., pēc pusnakts) devos uz slimnīcu, jo tā ieteica dežūrā esošā medmāsa, jo citu variantu viņa neredz, ārsts vēl aizvien nav sazvanāms. Kad ierados, tad koridorā sastapos ar ārstu, kas bija tikko ienācis pa nodaļas durvīm- civilā apģērbā un norādīja man, ka izsaukšot apsargu, jo es pārkāpjot PSKUS noteiktos kārtības noteikumus. Tiešām tā tas bija, atvainojos, bet citu situācijas risinājumu vairs neredzēju. Es tomēr uzstāju ārstam pirms mani raidīt projām, lai vispirms veic pacienta apskati un tikai tad izdara secinājumus. Pēc dežūrārsta apskates, man tika dota iespēja palikt pie brāļa un izskaidrots, ja kļūšot sliktāk, tad pārvedīs uz intensīvās terapijas nodaļu, jo nodaļā “spēcīgi atsāpinātāji neesot.” Diemžēl sāpes neatstājās un nākamā dienā vēl aizvien netika ņemts vērā, kāds varētu būt pieaugošo sāpju iemesls, kāpēc nozīmētie pretsāpju medikamenti nesniedz efektu. Tikai pēc personīga lūguma, sazinoties telefoniski ar Dr. U. Strazdiņu, tika pieaicināts algologs 4. pēc operācijas dienā. Uz doto brīdi, man kā ārstam (arī pēc CT atradnes krūšu kurvim, kas tika veikts 03.09. vakarā- 11. stacionēšanas dienā), ir skaidrs kāds bija sāpju iemesls, pieaugošā aizdusa, elpas trūkums, spīlējošā sajūta krūšu kurvī, klepus, ko pacients centās pateikt caur māsām, lai nodotu ārstējošam ārstam, kurš tomēr neuzskatīja par vajadzīgu lieku reizi pienākt, izmeklēt un izvērtēt vai nav nepieciešams nozīmēt papildus izmeklējumus. No šī brīža viss turpmāk aprakstītais liecinās, ka tā nav medicīniska rakstura kļūda, bet gan nolaidība visaugstākā mērā.
Redzot turpmāko slimības progresu varu tikai secināt, ka ārstējošais ārsts nav iepazinies ar pacienta anamnēzi, pievērsis uzmanību sūdzībām, viņu atbilstoši izmeklējis, nav ņēmis vērā pacienta blakus slimības: 2. tipa cukura diabētu, arteriāla hipertensija utt.. Nav savlaicīgi novērtēts augsta riska pacients. Glikēmijas kontrole turpmāk notika pēc pacienta lūguma, pēc mana ierosinājuma, jo cerēju, ka tas vismaz pievērsīs lielāku ārsta uzmanību. Diemžēl dr. A. Koris , pēc pacienta uzdotā jautājuma- “vai ziniet kāds ir mans cukura līmenis”, diemžēl atbildēt nespēja. Endokrinologs tika pieaicināts 12. stacionēšans dienā, kad bija jau attīstījušas komplikācijas- brūču infekcija.
Diemžēl ārstu nebija iespējams ne satikt, ne sazvanīt pa norādīto telefonu. Tas bija mokošs neziņas periods.
Treškārt, nepietiekoša un neadekvāta komunikācija – ārsts nav izstāstījis par pacientam nozīmēto terapiju, medikamentiem, kādi un kam tie paredzēti. Ik reizi tika ienesta zāļu kastīte, bet uz lūgumu, kam šīs zāles ir domātas, vienmēr sekoja atbilde – “jautājiet ārstam”’. Trauksme un neziņa tikai auga augumā.
Tad sekoja izrakstīšanās diena, 1. septembrī (piektdienā!!!), kad ierados pēc sava brāļa. Jau pēc izskata varēja redzēt, ka nav labi; nevar parunāt, ir aizdusa, tahipnoe, tahikardija, brūces pārsējs ar asinīm, asinis nopilējušas uz grīdas, pārsējs mainīts 3 x dienā, bet izraksts jau ir iedots uz rokas, kurā redzu, ka CRO > 160. Tad centos noskaidrot, vai ārsts ir izrakstījis zāles, izsniedzis recepti. Jautāju māsiņām, viņas atbilde “ ejiet pie ģimenes ārsta”’. Tiešām??? Pacients ir no Liepājas, ģimenes ārstu labākā gadījumā varēs satikt tikai vēl pēc divām dienām – pirmdienā!!!!! Vēlreiz medmāsai pārjautāju, vai tiešām ar tādu asiņojošu brūci ārsts ir plānojis izrakstīt? Nespēju vienkārši tam noticēt. Nekas cits neatlika, kā nekavējoši pieprasīt ārsta apskati!
Ieradās U Strazdiņš, kurš aiz cieņas pret mani kā kolēģi, centās palīdzēt, iesaistīties un risināt šo situāciju. Apskatot brūci un redzot analīzes, tika izlemts anulēt izrakstu, palikt stacionārā un uzsākt antibakteriālu terapiju ar Vankomicīnu. Protams, manā ideālā pasaulē, antibakteriālo terapiju vajadzētu uzsākt nekavējoši, ja ir aizdomas par brūču infekciju, nevis vēl pēc 5-6 h, lai personālam būtu izdevīgāk, lai naktī nav jāievada (uz pl. 20:00 un pl .08:00). Par antibakteriālas terapijas izvēli nekomentēšu un par to, vai tika ņemti uzsējumi (drudža laikā) pirms terapijas, es arī nekomentēšu, bet vēlētos precizēt.
Diemžēl situācija minimāli uzlabojās, no brūces turpināja izdalīties asins recekļi, asiņošana, māsas regulāri apkopa, bet ārstējošais ārsts tā arī netika redzējis un izvērtējis. Krīze sekoja 03.09., kad asiņošana no brūces turpinājās, no brāļa saņēmu video, ka bailes par savu veselību tikai pieaug un, ka šāds iznākums varētu beigties ar vēl lielākām komplikācijām, ja netiks laicīgi reaģēts (attīstīties mediastinīts, sepse utt,). Saņēmu drosmi un pārsrūtīju video dr. U. Stazdiņam, kurš atbildēja īsziņas veidā, ka būs tomēr jāveic CT krūšu kurvim, lūgs dežūrārsta apskati un iespējams, ka būs nepieciešama brūces revīzija. Nav arī saprotams, kāpēc aprūpes personāls ignorēja to, un laicīgi nepieaicināja dežūrārstu, bet tas bija jādara pašam pacientam, redzot, ka pie palātas biedra ir atnācis ārsts? Sīkāk šo gadījuma vairs neaprakstīšu, par to varēs liecināt arī 7. palātas pacienti.
Paralēli visu laiku domāju, kas notiktu ar pacientu, ja viņu piederīgais nebūtu mediķis, kurš pa “blatam” lūdz kolēģu palīdzību, kā būtu bijis, ja līdzīgā situācijā pacients būtu izrakstīts no stacionāra piektdienā, no kāda attāla Latvijas rajona, ar norādījumiem lietot Amoksiklāvu un visas recepšu zāles saņemt pie ģimenes ārsta (P.S. izraksta kopija ir uz rokas). Sekas droši vien man nav jāturpina uzskaitīt.
Šis, protams, bija “pēdējais piliens”, zaudēta uzticība aprūpei un ārstniecībai. Tas ir rezultējies ar rakstisku sūdzību VM , veselības inspekcijai u.c. atbildīgām personām, lai nākotnē novērstu šādus līdzīgus gadījumus un no tā neciestu pacienti, uzlabotu ārstniecības iestādes aprūpes un ārstniecības kvalitāti. To visu varēja novērst ar pienācīgu ārsta komunikāciju, attieksmi pret savu pacientu un objektīvu stāvokļa izvērtēšanu.
Man vienlaicīgi ir jāatvainojas tiem kolēģiem (dr. U. Starzdiņam un dr. J. Lācim), kuri iesaistījās pacienta ārstēšanā, centās palīdzēt un meklēt risinājumu.
Pateicība visam personālam, kurš pildīja savu darbu godprātīgi, profesionāli, ar cieņu un empātiju.
.2023. gada 7. septembrī. Elīna Alekejeva
BKUS, pediatrs, bērnu alergologs/pneimonologs